MĒS TO VARAM

Vēlos dalīties arī ar savu pieredzi, kad mans puikiņš piedzima 35./36. grūtniecības nedēļā. Atceros visu it kā tas būtu bijis vakar, tas bija grūti... Aizbraucu uz slimnīcu ar nelielām velkošām sāpēm vēdera apakšdaļā . Ārsts mani izmeklēja un atceros tik bļāvienu no ārsta puses "ātri gatavojiet ķeizara zāli".  Biju apjukusi, nesapratu, kas notiek. Nepagāja ilgs laiks, kad mans mazulis bija klāt- puika 2.500 kg un 49 cm, māsiņa mazuli uzreiz aizveda prom, vēlāk uzzināju, ka mazulis ir intensīvajā terapijā, bet pie viņa tiku tikai no rīta, kad varēju atsākt staigāt.

Pirms devos apraudzīt mazuli ārsts teica " esiet gatava uz visu, mazulis var neizdzīvot!!!” Biju šokā... bet ticēju, ka viss būs kārtībā! Kad ieraudzīju savu bērniņu, viņš bija tik maziņš, ar skābekļa aparātu uz mutītes, samīļoju viņu ar asarām acīs un lūdzu dievu! Kad jautāju māsiņai, ko varu darīt, lai palīdzētu, man atbildēja, ka vajadzīgs pieniņš un ticība viņam.  24 stundas vēlāk ārsti atklāja asins izplūdumu smadzenēs un šķidrumu plaušās, tādēļ mazuli pārveda uz Liepāju! Tikai pēc divām dienām varēju braukt pie viņa, tas bija neiedomājami grūti, es nevarēju būt viņam blakus, kad to visvairāk vajadzēja! Pēc divu nedēļu ārstniecības kursa ar antibiotikām un sistēmām mazulim palika daudz labāk un mūs palaida mājās!Šobrīd mans mazulis ir sveiks un vesels  četrgadnieks!Liels un spēcīgs puika, īsts cīnītājs!