ES GRIBĒJU DZĪVOT

Es vēlējos pasteigties... un piedzimu nepilnos 7 mēnešos, biju 1.200g smaga, maza, trausla, neelpojoša un  pieslēgta  monitoriem... Vēl apkārt valdošā demokrātija ar uzskatu, ka esmu par mazu, lai dzīvotu, par mazu, lai pie manis atrastos mamma... Mediķi nedeva lielas cerības, apgalvoja, ka būšu invalīde, bet, redz,  Dieviņam laikam bija citi plāni.... Vairāk kā divus mēnešus nogulēju savās pirmajās  mājās  Vienības gatvē, cīnījos es un cīnījās mediķi, saķēru visu, kas trāpījās ceļā, bet cīņu uzvarējām.. :)

Pēc laika, protams, atgriezos slimnīcā, jo mana imunitāte nebija spīdoša un atkal biju ko saķērusi, rezultātā, vēl pusotrs mēnesis intensīvās terapijas nodaļā, kurā atkal cerības mazas, ar vienu teikumu „knapi paspējāt atbraukt, vēl mirklis un...” . Bet es gribēju dzīvot, par spīti tam, ko saka mediķi, ko domā apkārtējie, ES GRIBĒJU DZĪVOT... Un tā arī notika!  Cīņa bija trīs gadus gara ar nemitīgu slimošanu, sliktiem vārdiem un tumšām domām no apkārtējiem, bet ,par spīti tam visam, es attīstījos labi (ar nelielu aizkavēšanos, bet tas jau ir tikai normāli), rāpoju, staigāju, runāju- viss, kā nākas.

Varu teikt lielu paldies mammai, kura neatmeta ar roku, masēja, mīlēja, staigāja pa lauku, cik vien spēja, cīnijās un neklausīja visiem citiem.  Tiesa gan, arī mana agrā nākšana pasaulē bija daļēja mediķu vaina, jo māsa piecus gadus atpakaļ bija dzimusi 6. grūtniecības mēnesī ar svaru aptuveni 1kg, par laimi, veselīgāka par mani, bet neviens nebija brīdinājis, ka šādas dzemdības var atkārtoties. Nevarētu teikt, ka mana  agrā dzimšana ir bez sekām, ir nelielas izmaiņas smadzeņu darbībā, ko raksturo kā agrīnu CNS bojājumu, kas netraucē ikdienā un nav nepieciešama ārstēšana, ir bieži bronhītiņi, bet,  kurš gan ko nesaķer. Šobrīd esmu 23 gadus jauna sieviete, studēju, strādāju savās pirmajās mājās un gaidu savu pirmdzimto. Esmu vesela, bez hroniskām saslimšanām, ja nu vienīgi pavasara gastrītiņš , smaidīga, pozitīvi domājoša un dzīvei atvērta.. :)