RALFS

Sveicināti. Vēlos padalīties arī ar savu pieredzi. Mūsu dēliņš piedzima 24. grūtniecības nedēļā, svēra vien 775g un bija 30 cm garš- tāda miniatūras lellīte. Viss sākās 2 dienas pirms dēliņš piedzima. Parādījās smērējumi, bez nekādām sāpēm vai citām izmaiņām, drošības labad devos uz Dzemdību namu, lai veiktu USG, ārsts noteica nekas labs nav, jo ir dzemdes atvērums 3,5cm un ir jāpaliek uz saglabāšanu.

Tā nu es gulēju uz saglabāšanu ,pie sistēmām un lūdzu mazulītim, lai tik viņš nesteidzas vēl nākt šajā pasaulē, lai aug un attīstās, bet viņš bija izlēmis savādāk. Bija otrās dienas vakars kopš biju slimnīcā, jutu kaut kas nav labi. Sākās nenormālas vēdera sāpes, cietos un cietos, jo nedomāju, ka man sākušās dzemdības.. kamēr neizturēju un saucu ārstu, kurš veicot apskati secināja, ka man ir pilns dzemdes atvērums un ir jādodas uz dzemdību zāli. Pēc nepilnām 4o min mazulītis bija klāt, viņu sagaidīja neonatologu komanda, dēliņš piedzima bez pirmā kliedziena, neelpoja, iekliedzās tikai pēc 15 min (tā vismaz ir rakstīts slimnīcas izrakstā). Ārsti cīnījās par mūsu mazulīti Intensīvajā terapijā, 5.dienā mūs pārveda uz BKUS. Gāja mums ļoti smagi, jo dēliņš pats neelpoja ļoti ilgi. Slimnīcā būdami esam pārcietuši- sepsi, meningītu, krampjus, Bottala vada slēgšanu (operāciju) .Cerības mums nedeva ne mirkli, jo smags, neparedzams stāvoklis bija 2,5 mēnešu garumā, katra minūte, stunda bija stresa pilna... Bet dēliņš cīnījās par sevi un izcīnīja šo cīņu ar uzvaru- 3 mēnešus pavadījām BKUS, visu cieņu ārstiem, māsiņām un visiem citiem ,kas bija kopā un cīnījās kopā ar mums. Tagad dēliņam ir 3,5 gadi, viņš  attīstības ziņā ir tāds pats kā citi vienaudži. Neviens no malas nevar pateikt, ka mazais dzimis 24.nedēļā un svēris vien 775g.

Veselību, ticību, mīlestību vēlot  Linda (Ralfa mamma)

atpakaļ uz Vecāku stāstiem..