27.nedēļa
910g
36cm
RAENS
Gaidīju savu pirmdzimto. Biju 21 gadu veca.
Noliktais datums bija 24.07.2016. 2016 gada martā apprecējos ar savu vīru, biju 5 mēnesī. Viss ritēja ļoti labi, tikai pati daktere mani īsti neapmierināja ar savu attieksmi. Bet jauna un nepieredzējusi nezināju kur doties un ko mainīt. Bijām ar vīru nolēmuši mēnesi pēc kāzām pārcelties uz citu valsti, pie manas mammas. Gatavojāmies tam... Tas bija aprīļa sākums. Tajā laikā man sākās biežas muguras sāpes, nesaprotamas. Ik pa laikam vilka vēdera lejasdaļu. Bet ārste tikai noteica, ka tas ir normāli, tā tam jābūt, tur tak bērns aug. Un nemaz nepārbaudīja. Pāris dienas pirms lielā brauciena prom no Latvijas iznāca gļotu korķis(toreiz es to nezināju, kas tas ir un ja jau daktere saka ka viss labi, tad jau ir labi) bet sāpes pastiprinājās. Vēders palika ciets kā akmens, ik pa laikam, nevarēju pakustēties. 18.04.2016 ieradāmies jaunajā dzīves vietā. Lēnām sadarijam visus darbiņus un gājām gulēt. 19.04 no rīta piecēlos lai dotos uz wc, un ieraudzīju, ka tek asinis.Nezināju ne valodu, ne kur atrodas slimnīcas. Bija 7 no rīta. Zvanīju un modinaju mammu, labi, ka viņa strādāja slimnīcā un veda mūs pie sev pazīstamām vecmātēm. Tur mani pārbaudīja, klausījās un paziņoja, ka bērns dzimst, jāved uz specializēto slimnīcu. No vienas slimnīcas uz citu mani pārveda ar ātro palīdzību. Atkal pārbaudes, toņi utt. Atvērums 2 cm. Teica, ka bērns var piedzimt tagad, bet cerēja, ka ar zālēm spēs viņu apgriezt otrādi un noturēt vēl puncī. Tā nu 24h no vietas es biju pie sistēmas. Pārbaudīja katru šķidruma pili ko iedzeru un ko izvadiju. Nākamajā dienā nāca ārsti un konstatēja, ka ir jau 4cm. 15 minūšu laikā aizveda mani uz operāciju zāli un taisīja ārkārtas ķeizaru, jo bērns varēja nosmakt. Taka man bija pilnā narkoze, jo nekam citam nebija laika, tad es pat neredzēju un nedzirdēju savu bēbi. Puika piedzima 27 nedēļās, 910 gramus smags un 36cm garš. Pēc operācijas, pagāja kāda stunda, kad aizveda mani uz intensīvo priekšlaikus dzimušo mazuļu nodaļu. Tik maziņš un trausls. Rokās ņemt nedrīkstēja. Pirmo reizi paņēmu viņu tikai pēc pāris dienām. Barokamerā gulēja 2 mēnešus. Pirmajā dienā izēda 1ml piena ik pa stundai.
Bet tagad jau ir pagājuši vairāk kā 4 gadi, vesels, stiprs puika. Neticās, ka vispār bija tik maziņš un trausls bērniņš, kuram par savu dzīvībiņu bija jācīnās vairāk kā citiem.
Noliktais datums bija 24.07.2016. 2016 gada martā apprecējos ar savu vīru, biju 5 mēnesī. Viss ritēja ļoti labi, tikai pati daktere mani īsti neapmierināja ar savu attieksmi. Bet jauna un nepieredzējusi nezināju kur doties un ko mainīt. Bijām ar vīru nolēmuši mēnesi pēc kāzām pārcelties uz citu valsti, pie manas mammas. Gatavojāmies tam... Tas bija aprīļa sākums. Tajā laikā man sākās biežas muguras sāpes, nesaprotamas. Ik pa laikam vilka vēdera lejasdaļu. Bet ārste tikai noteica, ka tas ir normāli, tā tam jābūt, tur tak bērns aug. Un nemaz nepārbaudīja. Pāris dienas pirms lielā brauciena prom no Latvijas iznāca gļotu korķis(toreiz es to nezināju, kas tas ir un ja jau daktere saka ka viss labi, tad jau ir labi) bet sāpes pastiprinājās. Vēders palika ciets kā akmens, ik pa laikam, nevarēju pakustēties. 18.04.2016 ieradāmies jaunajā dzīves vietā. Lēnām sadarijam visus darbiņus un gājām gulēt. 19.04 no rīta piecēlos lai dotos uz wc, un ieraudzīju, ka tek asinis.Nezināju ne valodu, ne kur atrodas slimnīcas. Bija 7 no rīta. Zvanīju un modinaju mammu, labi, ka viņa strādāja slimnīcā un veda mūs pie sev pazīstamām vecmātēm. Tur mani pārbaudīja, klausījās un paziņoja, ka bērns dzimst, jāved uz specializēto slimnīcu. No vienas slimnīcas uz citu mani pārveda ar ātro palīdzību. Atkal pārbaudes, toņi utt. Atvērums 2 cm. Teica, ka bērns var piedzimt tagad, bet cerēja, ka ar zālēm spēs viņu apgriezt otrādi un noturēt vēl puncī. Tā nu 24h no vietas es biju pie sistēmas. Pārbaudīja katru šķidruma pili ko iedzeru un ko izvadiju. Nākamajā dienā nāca ārsti un konstatēja, ka ir jau 4cm. 15 minūšu laikā aizveda mani uz operāciju zāli un taisīja ārkārtas ķeizaru, jo bērns varēja nosmakt. Taka man bija pilnā narkoze, jo nekam citam nebija laika, tad es pat neredzēju un nedzirdēju savu bēbi. Puika piedzima 27 nedēļās, 910 gramus smags un 36cm garš. Pēc operācijas, pagāja kāda stunda, kad aizveda mani uz intensīvo priekšlaikus dzimušo mazuļu nodaļu. Tik maziņš un trausls. Rokās ņemt nedrīkstēja. Pirmo reizi paņēmu viņu tikai pēc pāris dienām. Barokamerā gulēja 2 mēnešus. Pirmajā dienā izēda 1ml piena ik pa stundai.
Bet tagad jau ir pagājuši vairāk kā 4 gadi, vesels, stiprs puika. Neticās, ka vispār bija tik maziņš un trausls bērniņš, kuram par savu dzīvībiņu bija jācīnās vairāk kā citiem.
