Mūsu meitiņa pasteidzās piedzimt 2012.gadā - 24-25 nedēļā, viņa svēra 660 gramus. Pirmās 2 nedēļas mums, vecākiem, bija visgrūtākās, jo arvien vajadzēja paturēt prātā to, ka jebkurā brīdī var rasties sarežģījumi un maziņā var neizturēt. Pašās pirmajās dienās es baidījos mīlēt (bet mīlēju) mazo, baidījos,ka man būs sāpīgi, ja meitiņa aizies. Bet apjausma, ka viņai esmu vajadzīga es visa, atvēra manu sirdi, lai notiktu,kas notikdams, jo es esmu viņai vajadzīga, esmu stipra un nedrīkstu baidīties par sevi.

Šis pirmo dienu apjukums un bailes vai spēšu, īstenībā bija visbriesmīgākais. Pēc tam jau iesākās jauns laiks - dalīts ar ģimeni un bērniem mājās un stundas kopā ar maziņo Vienības gatvē. Ik diena, ko mazā nodzīvoja, bija Dieva brīnums, katrs grams, kas nāca klāt bija prieks, un katra "zvanīšana" monitorā lika satraukties. Mana Valentīndiena tai gadā bija īpaša - maziņā pirmo reizi "ķengurā" pie manis. Patiešām lieli svētki, kad meitiņa sasniedza brašo 1 kg svaru. Tad jau viņa bija liela meitene :) Prieks par to, ka viņa pāris dienas varēja jau pati elpot bez "Sī-papa", prieks, kad viņa pirmo reizi attaisīja actiņas, kad pamazām apvēlās un ādiņa kļuvat bēbīšrozā. Prieks un pateicība par brīdi, kad sāku mazajai mācīt ēst no pudelītes. Un tā trīs mēnešus, līdz klāt lielā diena - uz mājām došanās. Visi iespējamie sarežģījumi viņai gāja secen - meitiņai šomēnes paliks 3 gadiņi, viņa sākusi staigāt, runāt, ēst pati, iet uz podiņa kā visi bērniņi. Viņa ir vesela, gudra, jautra un niķīga divgadniece. Mūsu Dieva brīnums. Mammām, kuras pašlaik piedzīvo šādas dienas, es novēlu izturību, iespēju sevi palutināt un atpūsties. Lūdziet Dievam palīdzību, Viņš patiešām spēj un paveic brīnumus. Pat, ja neticiet - lūdziet tik un tā :)